Tai naktī kad nespīdēja, neviena no zvaigznēm
Vētra izdzina krastā kuģi, kuģi ar melnām burām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš

Izkāpa krastā savādi, melni jūrnieki
Kā rēgi tie tagad tur stāv, stāv ar līķa bālām sejām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš

Skanēja zvans visu cauru nakti
Dega sveces trauslām liesmām
Tur salaulāja jaunu pāri
Klusumā, bez kāzu dziesmām

Bet no rīta atrada līgavu
Guļot zārkā, altāra priekšaa

Vēl ilgi bez apstājas trakoja vētra
Sapūta smiltis no tuvējām kāpām
Mira ļaudis un sagruva mājas
No ciema uz ciemu melna sieviete gāja

Kas bija vēl dzīvi, tie raka kapus
Lai mirušiem paši drīz nogultos blakus
Melnajās burās auroja vējš
Kā iznīcība visas pēdas tas dzēš